Raksts nav, lai lielītos, un arī lai pamācītu, un pat ne, lai ieinteresētu. Drīzāk raksts ir tāpēc, lai pats savā galvā varētu vēlreiz visu “sakārtot pa plauktiņiem”. Jā, un laikam, lai vienkārši padalītos.
Dzelzs karaliene.
Pirms gada mēs adoptējām meitenīti. Nē, sāksim no sākuma. Pirms diviem gadiem mēs sākām domāt par bērnu adoptēšanu. Velnišķīgi briesmīgs gads. AVS (Audžuvecāku skola), visas iespējamās izziņas, izziņiņas, no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, no Valsts ieņēmumu dienesta, no Darba inspekcijas, no psihenes, no vietējā alkohola veikala. Nē, nē – es uzskatu, ka visas izziņas ir nepieciešamas, pasaule ir pilna ar mērgļiem. Visbriesmīgākais ir bērnu datu bāzes caurskate. Varbūt es esmu kaut kāds vārgulis, jo centos skatīties aiz sievas pleca. Kad sievai sākās histērija no bezgalīgā bērnu šausmīgo dzīvesstāstu plūduma, es aizcirtu portatīvo datoru un teicu – Nu, tad tagad pa konjaciņam. – Rīt taču asinis (urīns, fekālijas) jānodod. – Pie velna tās analīzes – un mēs drūmi skatījāmies uz aizvērto datoru. Mēs meklējām puiku. Nu, lai varētu stāstīt pasakas par “Alibaba un 40 laupītājiem”, spēlētos “pif-paf, tu mani pa jokam nošāvi, un es it kā vēl dzīvs”. Rakājāmies pa bāzēm, skatījāmies puišeļus, un te: – Labdien. Te ir tāda viena meitenīte, labiņa, varbūt atbrauksiet, apskatīsieties? Atbraucām, paskatījāmies, mazā plaukstiņa pieskārās pie rokas…
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu