Reiz dzīvoja kāds vecs vīrs, viņam bija daudz bērnu un mazbērnu. Viņam bija dzīves pieredze un piemita liela gudrība.
Vecais vīrs mācīja savus mazbērnus, stāstīja viņiem par savu dzīves pieredzi un gūtajām mācībām. Reiz vecākais mazdēls vectēvam uzdeva jautājumu:
- Kā tu varēji saglabāt tādu pašsavaldīšanos un mieru? Tu taču esi tik daudz pārcietis!
- Mani dārgie, es vienmēr centos pasargāt savu sirdi no kārdinājumiem. Kad es biju jauns, kāds vecs garīdznieks man iemācīja darīt trīs lietas. Katru dienu izejot no mājas, es darīju, lūk, ko:
- Pirmkārt, es pacēlu savas acis pret debesīm, lai saprastu: tur ir mans Debesu Tēvs, Viņš mani vēro, aizsargā un mani vada…
- Otrkārt, es nolaidu savas acis uz zemi. Tajā brīdī es apjautu, cik maz vietas vajag priekš mana kapa…
- Treškārt, es vērsu savu skatu uz slimajiem, kroplajiem, aklajiem, kurlajiem, nabagajiem, izsalkušajiem, bezpajumtniekiem un piepildījos ar pateicību par to, kas man ir.
- Lūk, mani bērni, tā man izdevās pārciest visas grūtības, palikt laimīgam un bezrūpīgam. Es nodzīvoju savu dzīvi mierā un priekā ar Dievu, un to pašu novēlu arī jums.
Vecā vīra stāsts ir ļoti pamācošs! Daudziem cilvēkiem nebūtu slikti ieklausīties gudrā garīdznieka padomos.
avots: binokl.cc