Ķiploks ietilpst lielākajā daļā mums ierasto ēdienu sastāvā. Šo dārzeni uzskata par garšvielu, un tas ir ļoti veselīgs.
Bet ķiploku bieži vien izmanto nepareizi, un pievieno tādiem produktiem, kuros tas zaudē savas ārstnieciskās īpašības, un dažreiz pat kļūst bīstams.
Asi ēdieni
Daudzos kulinārijas padomos tiek runāts par to, ka, piemēram, dārzeņu ragū vajag pievienot kajenas piparus, melnos piparus un ķiploku pēc garšas. Pēc tam tas viss ir jāapcep. Ārsti – gastroenterologi lieliski zina par tādu garšas eksperimentu rezultātiem, tos dēvē par “asu un ķīmisku kuņģa gļotādas apdegumu”. Tādas saslimšanas ārstēšana nav īsti patīkama, un var būt ilgstoša, atkarībā no kuņģa sieniņu bojājumu pakāpes un apjoma. Bet šāds apdegums rodas no ogranisku elementu savienošanas, kas atrodami asajās sulās, vismaz šajos divos dārzeņos – piparu un ķiploka. Viņu garšas īpašības ne tikai papildina viens otru, bet tieši otrādi, izjauc otra unikālo aromātu. Pieredzējuši pavāri lieliski zina, ka ķiploku nevajag pievienot ēdienam, kurā jau ir kajenas pipari, čili, ingvers, jo ķiploks ir tikpat specifisks dārzenis, kam ir antibakteriālas īpašības un patstāvīga, spilgta garša.
Vārīti un cepti
Tas, ka ķiploks ir veselīgs, un, ka tam piemīt pretmikrobu iedarbība, ir zināms visiem. Ļoti daudzus latviešus ēdieni ar šo dārzeni ne reizi vien ir glābuši no saaukstēšanās un gripas. Turklāt ķiplokā atrodami vitamīni В1, В3, С, D, magnijs, kalcijs, nātrijs, jods, sērskābe, fosforskābe un silīcijskābe, un vēl daži citi minerālsāļi. Un tas jebkuram organismam nav mazsvarīgi, jo īpaši rudens-ziemas periodā, kad imunitāte samazinās.
Zinātnieki no Tomasa Džefersona privātās medicīnas universitātes, kas atrodas Filadelfijas pilsētas biznesa rajonā, Pensilvānijas štatā, ASV, ir noskaidrojuši, ka ķiploks labvēlīgi ietekmē sirds darbību un mazina artēriju un vēnu sieniņu spriedzi. Pētījumi tika veikti veselai grauzēju grupai, kuru asinsvadi tika pārbaudīti ar ķiploka sulu. Šīs darbības rezultātā sieniņu spriedze samazinājās par 70 %. Amerikāņu zinātnieki konstatēja, ka eritrocīti pozitīvi reaģē tieši uz allicīnu – ķiploka bioloģiski aktīvo vielu.
Asins šūnas, kas pieskārās allicīna elementiem, acumirklī izdala ūdeņraža sulfīdu, kas savukārt samazina asinsvadu hipertonusu un uzlabo asinsrites aktivitāti. Tāds efekts veicina asinsspiediena samazināšanos un uzlabo dzīvībai svarīgu orgānu un audu apgādi ar skābekli, un pirmām kārtām jau – sirdi. Tādējādi cilvēkiem, kuriem, piemēram, ir augsts asinsspiediens, ķiploka sula ir panaceja un turklāt vēl ļoti pieejama. Un tas viss, pateicoties allicīna īpašībām.
Bet diemžēl šie svarīgie bioloģiskie savienojumi iet bojā, nonākot termiskā apstrādē. Tiklīdz ķiploka daiviņa sāk cepties vai vārīties, tas ir, ir pakļauts vārīšanās temperatūrai ilgāk par 8 minūtēm, allicīns uz pusi zaudē savas ārstnieciskās īpašības. 45 minūtes vārīšanās, piemēram, boršča zupas vārīšanas laikā, kurai arī pievieno ķiploku, bieži vien pilnībā iznīcina allicīnu, un nepaliek ne vitamīni, ne citas veselībai noderīgas vielas, tikai aromāts. Maksimālo daudzumu allicīna var iegūt, tikai tad, ja ķiploku sasmalcina ar nazi, un ļauj tam aptuveni 5 – 10 minūtes palikt uz koka dēlīša istabas temperatūrā.
Bet tālāk tas jāapēd termiski neapstrādāts, piemēram, salātos, un jo īpaši veselīgi ir to savienot ar saulespuķu eļļu vai olīveļļu. Tāda salātu mērce pasargās kuņģa sieniņas no ķiplokam piemītošā dedzinošā efekta, un ļaus visiem vitamīniem un mikroelementiem pilnībā nokļūt organismā. Bieža tamlīdzīga ēdiena lietošana ne tikai paaugstinās imunitāti, pasargās no saaukstēšanās un asinsvadu problēmām, bet arī ļaus citiem dzīvībai svarīgiem procesiem organismā būt savās fizioloģiskās normas robežās.
avots: umnaja.ru