Mācītājs baznīcā deva neparastu padomu: kā piecelt vīru no dīvāna, un tas strādā! Kā es piecēlu vīru no dīvāna

Es vienmēr sevi uzskatīju par gudru meiteni. Kad pienāca laiks precēties, man šķita, ka es zinu, ko daru. Neviena padomos neklausījos. Es jau tāpat visu zinu.

Sākumā viss labi. Ienāca mūsu dzīvē bērniņi. Tikai vīrs pārstāja daudz strādāt, neiesaistījās bērnu audzināšana. Viss bija uz maniem pleciem.

Vīrs sāka caurām dienām gulšņāt uz dīvāna. Naudu pelnīja maz.

Es pat nezināju ko darīt. Izmisuma dzīta devos uz baznīcu. Parunāju ar mācītāju. Mācītājs mani uzklausīja un ierosināja izmainīt mājas dzīvi.

Izskatījās tas tā. Atnākusi mājās, izsūdzi grēkus vīram, ka ne tā esi dzīvojusi, lūdz piedošanu. Un bez viņa svētības neko nedari. Esi paklausīga sieva.

Tā nu es aizgāju mājas un saku vīram: mācītājs teica, ka es nepareizi dzīvoju. Bez tavas svētības neko nedarīšu, piedod, lūdzu, ja kaut kas bija ne tā.

Vīrs burtiski uzsēdās sēdus. Nu labi, pamēģināsim. Acīmredzot, viņam pašam kļuva interesanti, kas no tā sanāks.

Es vīram jautāju, vai viņš mani svētīs aiziet uz veikalu pēc produktiem.

Viņš svētīja. Es jautāju: cik naudas svētīsi pirkumiem? Vīrs ielika roku kabatās un iedeva tik, cik uzskatīja par vajadzīgu.

Tā nu es aizskrēju uz veikalu, pa visu iedoto naudu sapirku produktus un pēc tam pagatavoju ēst. Pasaucu pie galda. Viņš pienāca, paskatījās un sabēdājās. Ēdiena gandrīz nav. Viņš lamājas, bet ģimene praktiski neēdusi palika.

Bet es saku: cik daudz vīrs svētīja naudiņu pirkumiem, par tikt arī sapirku.

Paņēma viņš somu un pats devās uz veikalu. Atgriezās. Domīgi kasa galvu. Pēc dažām dienām viņš jau divos darbos strādāja.

Bet tagad es pati guļu uz dīvāna un gaidu vīra svētību.

Viss notika tā, kā solīja mācītājs.

avots: binokl.cc

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru