Reiz es braucu uz darbu un mana mašīna iestiga sniegā. Bija jau vēls vakars un nebija, kam palūgt palīdzību, es jau grasījos zvanīt tehniskajam dienestam, kad pēkšņi no tumsas iznāca divi cilvēki.
Tie bija divi bezpajumtnieki, vīrietis un sieviete, viņi par nelielu samaksu piedāvājās man palīdzēt.
Kad manu mašīnu izstūma, es samaksāju un braucu tālāk. Mājupceļā mani nomocīja viens jautājums: Kur gan agrāk es varēju redzēt šos cilvēkus?
Es ilgi pūlējos atcerēties, no kurienes man viņi varētu būt pazīstami? Un tad es aptvēru, ka šie bezpajumtnieki ir mana mamma un patēvs. Es strauji nobremzēju un apstājos ceļa vidū no apstulbuma.
Es nekādi nevarēju izlemt, ko man darīt tālāk? Vēl mazliet pastāvējusi, apgriezu mašīnu un braucu atpakaļ.
Māte ar patēvu gadījās man pa ceļam. Es apturēju mašīnu un palūdzu mammu sēsties mašīnā. Mamma bez ierunām iesēdās, kaut arī tāpat kā iepriekš neatpazina mani. Patēvs palika ceļa malā.
LASI VĒL: Mēs ar māsu ienīdām patēvu, līdz sapratām, kas viņš ir par cilvēku
Kad mēs atbraucām mājās, es viņu atmazgāju no netīrumiem, iedevu tīras drēbes un tad, kad mēs jau sēdējām virtuvē, mamma pajautāja: Kas jūs esiet? Un kādēļ jūs man palīdziet?
- Esmu tava meita, mamma, un es negribu rīkoties tā, kā Tu to izdarīji ar mani. Lai kāda arī tu nebūtu, tu esi mana mamma.
Mamma ieskatījās man acīs un sāka raudāt.
- Es zinu, pēc tā, ko esmu izdarījusi, es neesmu pelnījusi piedošanu, bet tu vienalga pamēģini un ja vari, tad piedod man.- palūdza mamma un sataisījās doties prom.
Es viņu apturēju un teicu: Tev es spēšu piedot, bet patēvam – nekad.
Tagad mamma dzīvo ar mani, viņu vairs nevar ne pazīt. Mamma beidza dzert, mēs atjaunojām visus viņas dokumentus un nokārtojām pensiju, ar vārdu sakot – es spēju piedot savai mammai.