Stāsts iz dzīves: Par latviešu pieticīgo dabu…

Īsa pamācība spāņu valodā… 
Tātad… Šodien iepazīstināšu jūs ar teicienu: “Quien no llora, no mama!” Teicienu nevar īsti iztulkot… Domāju ilgi, kā labāk skanēs un nekas nenāca prātā. Tad nu nākas uzraxtīt īsu stāstiņu, lai teiciens butu labāk saprotams… Tad lai iet…
Draudzene (vistīrākā kanāriete) palūdza man sastādīt viņai kompāniju pa veikaliem pastaigāt uz ko es labprāt piekritu. Neaicināja jau uz kartupeļu talku… Tad nu norunātajā dienā pamodos, sapucēju matus, seju, nagus un smuki saģērbos (druška vienmēr izskatās uz visiem 100, tā ka nevarēju atpalikt)… Ok… Satiekamies un ejam uz El Corte Ingles, jo pats pirmais un svarīgākais dienas uzdevums ir nopirkt viņai kaut kādu sejas krēmu. Pec savas pieredzes vadoties, naivi domāju- ātrais process būs… Bet jūs ko!!!! Lūk arī nonākam pie spāņu valodas īsās apmācības. Pirmkārt, druška zin, kādu krēmu vajag un kādu pirks. Uzreiz esam klāt pie attiecīgās firmas stenda. Pirmais, ko viņa dara, sagūsta pārdevēju sev ar textu- uiiii, kājas baigi nogurušas, jums nav kur apsēsties??? Kamēr pārdevēja atnes ķeblīti, viņai jau vajadzīgais krēms rokā. Es nevaru saprast, kapēc vēl jāsēž, ja jau krems atrasts??? Nu neko, stāvu, jo man kājas nesāp, un bolu acis. Druška uzreiz pārdevējai- cik maxā krēms?, kaut atbildi viņa gan ka zināja, bet es nē… Pārdevēja saka 200e, bet esot atlaide 30 procenti… 200e par krēmu??? Es klusībā rēķinu, cik man sanāktu Primarkā zeķu pāri… Nu a druška gan neko nerēķina un saka- a ko Tu man uzdāvināsi pa to, ka es krēmu nopirkšu??? Un tur es vienkārši padomāju (zeķu aprēķini ar nojuka)- zeme, atveries un norij mani!!!!! Pārdevēja pieklājīgi pasaka, ka 30 procentu atlaide jau tā ir laba dāvana un plusā nākot paciņa ar kaut kādām probītēm.. Druška saka, jā jā, es to visu zinu, tas ir obligātais, bet kas Tev vēl ir atvilknēs… Es jau vairs acis nebolu, es vienkārši turpinu domāt par zemes atvēršanos… Pa zeķēm vispār vairs neatceros… Pārdevēja paklausīgi sāk virināt atvilknes, kuras pilnas ar visādām mazām kastītēm un pamazām sāk visu ko vilkt ārā… Un- krāmēt pamazām druškai rokās… Un vēl un vēl un vēl… Man acis kā šķīvji, bet turos godam, pat aizmirsu pa vēlmi, lai zeme mani norij…Druškai likās vēl pa mazu un tapa texts vērsts uz pārdevēju- nu neesi žurkulēns, iedod vēl ko… Man reāls šoks… Klusībā domāju- ceru, ka tonālais noslēpj manu sarkano sejas krāsu… Pārdevējai laikam palika manis žēl un šī man iestūķē rokās kaut kādu kastīti un saka- re ku lai viņai arī kāda dāvaniņa. Druška uzreiz- a man tada nav, es ar tādu gribu.. Pārdevēja pieklājīgi atbild- tas ir viņas ādas tipam… Druška jau nav uz mutes kritusi, saka- dod viņai divas kastītes, ko viņa ar vienu iesāks??? Iznākums īsumā-Tiku pie divām kastītēm probu krema, gandrīz sarēķināju, cik zeķu pāri sanāk pa viena krema cenu, sapratu, ka zeme zem kājām neatveras vajadzīgās situācijās un nolēmu nopirkt diezgan brūnāku tonālo krēmu… Un, ejot prom no firmas stenda, sapratu šo teicienu pilbībā. Druška tā arī pateica- Quien no llora, no mama…

Stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem. Ja kāds stāstā saskata sevi, tad tā ir vistīrākā sakritība🤣 Texta autore- es😉 (jo ko tādu netā laikam grūti atrast). Ceru, ka īsā spāņu valodas pamācība jums dzīvē noderēs un teicienu atcerēsieties vajadzīgajās situācijās.

(teksts saglabāts tā, kā autore to bija rakstījusi 🤣 )

oriģinālavots

Pievienot komentāru