Tiesa noraida pirmo sūdzību par pienākumu vakcinēties pret Covid-19

Sestdien, 13. novembrī, Administratīvā rajona tiesa noraidīja privātpersonu pieteikumu par Ministru kabineta noteikumu “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” 5.3.apakšpunkta, kas paredz vakcinācijas pienākuma noteikšanu atsevišķām profesijām, atcelšanu, portāls “Delfi” uzzināja tiesā.

Jau vēstīts, ka lietas pieteicēji ir Labklājības ministrijas (LM) ierēdne Sandra Rucka, viņas vīrs, kurš strādā par autobusa šoferi, un abu meita Kristīne Rucka, kas strādā pirmsskolas izglītības iestādē. Šī ir pirmā skatītā lieta par valdības ārkārtējās situācijas rīkojumā iekļauto pienākumu vakcinēties pret Covid-19.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas.

Lietas būtība

Tiesā skaidroja, ka pārsūdzētais rīkojuma apakšpunkts paredz, ka valsts un pašvaldību institūciju (tai skaitā kapitālsabiedrību) darbinieki un amatpersonas no 2021. gada 15. novembra savus darba pienākumus var veikt tikai tad, ja viņiem ir vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts. Vienlaikus tika ņemts vērā, ka atbilstošs sertifikāts tiek prasīts plašākam personu lokam. Proti, arī privātajā sektorā darba devējs, veicot tiesību normā paredzēto izvērtējumu, var pieprasīt sertifikātu, ja tas ir būtiski uzņēmuma vai iestādes darbības nodrošināšanai. Turklāt, sākot ar 2021. gada 15. decembri, bez vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta šajā sektorā darba pienākumus varēs veikt tikai tādas personas, kas ir nodarbinātas attālināti.

Tiesas secinājumi

Tiesa atzina, ka vakcinācijas pienākums, paredzot sekas neizpildes gadījumā, ierobežo privātpersonu tiesības uz privāto dzīvi un tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.

Izvērtējot lietas apstākļus, tiesa secināja, ka rīkojumā paredzētais pienākums vakcinēties ir noteikts saskaņā ar likumu, tam ir leģitīms mērķis – neatliekama sociāla vajadzība aizsargāt citu cilvēku tiesības – sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzība, kas saistās ar infekcijas izplatības ierobežošanu, vienlaikus sabiedrības interesēs nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību un tas ir samērīgs, proti, likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti un nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, kā arī šo mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Labums, ko iegūst sabiedrība, nosakot vakcinēšanās pienākumu, ir lielāks par personas tiesībām nodarīto aizskārumu. Tiesa nekonstatēja, ka pārsūdzētais rīkojuma apakšpunkts attiecībā uz konkrētajām personām radītu tiesiskuma un vienlīdzības principa pārkāpumu. Tāpat tiesa nekonstatēja, ka pastāvētu kādi īpaši, netipiski apstākļi saistībā ar līdzpieteicēju veselības stāvokli vai objektīvas norādes uz to, ka viņi būtu izslēgti no vīrusa pārneses ķēdes, kas varētu ietekmēt tiesas veikto vērtējumu par samērīguma principa ievērošanu.

Tiesa secināja, ka apstrīdētas normas mērķis ir veicināt darbinieku (amatpersonu) vakcināciju, lai panāktu pēc iespējas drošus darba apstākļus. Jo darba apstākļi būs drošāki, jo mazāk personu saslims, tādējādi tiks veicināts gan mērķis apturēt straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi, gan mērķis nodrošināt svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību, secināja tiesa.

Vakcinācijas nozīme Covid-19 ierobežošanā

Tas, ka vakcinācija ir piemērots līdzeklis Covid-19 izplatības ierobežošanai, tika secināts, ņemot vērā gan speciālistu sniegtos skaidrojumus, gan zinātniskajā literatūrā norādīto, gan Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) sniegtos datus.

Pieteicēji apšaubīja SPKC datu ticamību, vēršot uzmanību uz to, ka nevakcinētas personas tiek testētas vairāk, tāpēc vairāk Covid-19 pozitīvie gadījumi tiek atklāti tieši nevakcinēto personu vidū. Tiesa piekrita tam, ka nevakcinētas personas tiek testētas intensīvāk, tomēr nozīmi piešķīra tam, ka vakcīnu efektivitāte tiek vērtēta ne vien pēc SPKC datiem, bet arī daudziem zinātniskiem pētījumiem.

Pieteicēji arī norādīja uz to, ka, palielinoties vakcinācijas aptverei, palielinās arī vakcinēto personu Covid-19 pozitīvie gadījumi un stacionāros ievietotie gadījumi. Šai sakarā tiesa ņēma vērā zinātnes atziņas, ka arī vakcinētas personas var inficēties. Līdz ar to, ja vakcinācijas aptvere ir maza, tad ir loģiski, ka inficēto un stacionārā ievietoto vakcinēto personu skaits ir mazs. Tāpat ir loģiski, ka, palielinoties vakcinācijas aptverei, palielināsies arī inficēto un stacionārā ievietoto vakcinēto personu skaits. Saslimušo vakcinēto personu skaits un stacionārā ievietoto vakcinēto personu skaits pats par sevi neraksturo vakcīnu efektivitāti. Lai vērtētu efektivitāti, ir jāņem vērā dati, kas aprēķināti uz 100 000 iedzīvotājiem.

Attālinātais darbs un vakcinācija

Tāpat pieteicēji norādīja uz iespēju strādāt attālināti. Tiesa atzina, ka autobusa vadītājs un pirmsskolas izglītības skolotāja darba specifikas dēļ savus darba pienākumus nevar veikt attālināti. Līdz ar to attālināta darba iespējas kā mazāk ierobežojošs līdzeklis ir apsverams vienīgi attiecībā uz valsts civildienesta ierēdni. Tiesa nekonstatēja objektīvas norādes uz to, ka ierēdne būtu izslēgta no vīrusa pārneses ķēdes. Tiesa uzskatīja, ka ir jāņem vērā katra civildienesta ierēdņa nozīme svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšanā un tas, ka vakcinētas personas parasti slimo vieglāk un viņām retāk veidojas komplikācijas, kas nosaka īsāku darbnespēju. Turklāt situācijā, kad Covid-19 Delta varianta lipīguma dēļ vienlaikus inficējas ļoti liels skaits cilvēku, var būt tā, ka valsts civildienesta ierēdnim, kas savus ikdienas pienākumus var veikt pilnībā attālināti, nākas pēkšņi aizvietot prombūtnē esošu ierēdni, kura pienākumus pilnībā attālināti veikt nav iespējams.

Tādējādi ierēdņiem jābūt gataviem jebkurā brīdī pienākumus veikt klātienē un nav pamata paļauties uz iespēju visu ārkārtējās situācijas laiku strādāt tikai attālināti. Tiesa secināja, ka arī citi privātpersonu norādītie epidemioloģiskās drošības pasākumi paši par sevi nav tik efektīvi, lai zustu vajadzība vakcinēties.

Attiecībā uz privātpersonu bažām par riskiem, ko veselībai var radīt vakcīnas, tiesa ņēma vērā, ka līdzpieteicēju iebildumi balstās vispārīgos apsvērumos par tirdzniecības atļauju piešķiršanas procesu, un līdzpieteicēji nav norādījuši uz šajā procesā pieļautiem pārkāpumiem. Tiesa secināja, ka konkrēto tirdzniecības atļauju zālēm varēja saņemt tikai tad, ja zāļu riska un ieguvuma samērs bija pozitīvs, turklāt vakcīnu drošums tiek nemitīgi uzraudzīts. Tāpat tika atzīts par būtisku tas, ka tiesību normās ir paredzēts mehānisms, lai noskaidrotu, vai konkrētā gadījumā personai ir objektīvs ar veselību saistīts iemesls atlikt vakcināciju, kā arī ir paredzēti kompensācijas mehānismi.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru